Archive for aprīlis, 2011
Atskaņas no lekcijas un sabiedrību attīstības vadmotīvi.
Pēc sestdienas (02.04.2011) brīvlekcijas par “Zinātnisko fantastiku un praktisko iztēli jaunu produkt attīstībā”, ko vadījām kopā ar Sandri Mūriņu, nonācu pie dažām interesantām praktiskām un teorētiskām atziņām.
Vispirms runājot pašu lekciju, tad jutos gandarīts, ka cilvēki ir gatavi sestdienā veltīt savu laiku Latvijā vēl kaut kam tik plaši neizskanējušam kā zinātniskā fantastika un tās saistība ar jauniem produktiem un iztēli. Lekcija pēc savas formas vairāk gan bija kā radoša nodarbība, kas notika laipnajās Ģertrūdes ielas teātra 2st. telpās.
Iesākām ar nelielu teorētisko ieskatu, kurā Sandris Mūriņš pastāstīja par saviem novērojumiem un pasaules pieredzi kā cilvēki, iespaidojoties no zinātniskās fantastikas, ievieš jaunus produktus dzīvē. Es no savas puses pastāstīju vairāk par iztēli un kolektīvo iztēlojumu veidošanos zinātniskās fantastikas iespaidā. Kāds no klātesošajiem piebilda, ka zinātniskā fantastika ir patiesībā ceļš kā sabiedrība nobriest inovācijām. Tas ir arī veids kā vieglāk uztvert zinātnieku un indženieru abstraktās idejas. Pieskārāmies arī tam kā attīstīt iztēli ar vienkāršu vingrinājumu palīdzību. Pieņemsim – vai varat iztēloties rozi, iztēloties to vienā vai vairākās krāsās, sajust tās smaržu, kustību vējā vai izsekot apziņā līdzi tam kā tā izaug? Ja sanāca jums kaut vai daži elementi no šiem, tad par iztēli jums nav jāuztraucas un ar to viss ir kārtībā.
Tālāk no vingrinājumiem ķērāmies pie prakses. Sandris iepazīstināja ar uzdevumu, kura mērķis būtu noskaidrot kāda Latvija izskatītos 21oo. gadā (lidojums tāls, bet tā mērķis patiesībā, lai atbrīvotu prātu no šaubām un brīvāk ļautu izpausties iztēlei). Sadalījāmies 4 grupās – produkti 2100, dzīvesveids 21oo, Rīga 2100 un dzīvnieki 2100. Talkā varēja ņemt jau esošās zinātniskās fantastikas filmas vai grāmatas, lai izmantotu scenārijus, idejas par iespējamo nākotnes gaitu vai arī modelēt kaut ko pavisam jaunu.
Interesanti, ka ieradušies cilvēki bija diezgan dažādi un katrs ar savu pieredzi un atšķirīgiem uzskatiem. Beigās izkristalizējās būtiska nianse – vienai daļai bija skaidri tehnokrātiska vīzija par nākotni, kurā biomedicīna ļauj cilvēkiem brīvi uzlabot savu ārieni, zināšanas, ir augsti attīstītas dažāda veida tehnoloģijas, iespējas augšupielādēt un lejupielādēt savu apziņu dažādos ķermeņos, bet dzīvnieki ir funkcionāli cilvēka utilitāro mērķu izpildītāji. Lai gan pievēršot uzmanību cilvēka būtībai un personība bija sajūta, ka tā tomēr varētu palikt tāda pati kā tagad. Tikai ar jauniem “gadžetiem”. Beigu beigās šī tehnokrātiskā redzējuma paudēji neteica to tādēļ, ka paši uzskatītu, cilvēkam nevajadzētu arī tiekties pēc iekšējiem ideāliem, bet gan drīzāk tādēļ, ka tas ir patreizējās realitātes novērojums, kurā viss liecina par cilvēces evolūcijas gaitu tieši šādā virzienā.
Pretējās domās bija cilvēki ar otru redzējumu, kuru vīzija par Latviju 21oo bija pavisam citādāka – medicīna vairs nepastāv kā tāda un katrs cilvēks ir pats sev dziednieks, cilvēki ir iemācījušies pārtikt tikai no saules un to dzīvesveids ir pilnīgā saskaņā ar dabu un iekšējā harmonijā. Šāda sašķelta starp divām nometnēm pasaules aina bija manāma abos iztēlojumos, kas atzina, ka varētu pat abi pastāvēt līdzās. Lai nu kā, visi beigās nonāca pie slēdziena, ka primārais tomēr ir iekšējā attīstība un tas, kas mēs esam, bet par tehnoloģijām arī aizmirst nevajadzētu. Tomēr jautājums pastāv – vai un kā patiesībā 2 šādas civilizācijas versijas spētu līdzpastāvēt un vai tās spētu viena otru saprast vai pieņemt?
Īsi pirms pirms ķērāmies pie šīm scenāriju modelācijām, sniedzu nelielu ieskatu ar saviem secinājumiem par sabiedrību, civilizāciju attīstības vadmotīvu pamatlementiem. Man bija sanākuši 4 vadmotīvi:
1.Individualitāte (esība, personība, gars)
2.Sabiedrība (sociālās vērtības, kolketīvi, attiecības)
3.Daba (viss dabiskas un cilvēka neradītais)
4.Tehnoloģijas (zinātne, zināšanas, ekonomika un tehnoloģijas, viss cilvēka konstruētais).
Manā saprašanā šie ir 4 pamata elementi, kuri veido un virza dažādus sabiedrības un kopienu attīstības scenārijus, attīstības fāzes un stāvokļus. Tie nebūt nenozīmē tīrus aspektus un pamatlementus, bet tieši dažādus to sajaukumus. Bet mēs varētu izdalīt kadu par vadošo.
Piemēram senais cilvēks, kurš dzīvoja matriahiātā pamatā atradās dabas ietekmē un visa sabiedrība, sociālā sfēra bija saistīta ar dabu, no kā mēs varētu secināt, ka pamata ievirze šāda tipa civilizācijai ir daba, vienotība ar to un katrā aspektā tā ir pārāka par cilvēku un cilvēks arī netiecas to pārspēt. Pretēja plūsma ir kad cilvēks ar tehnoloģiju palīdzību cenšas gūt pārsvaru un uzvarēt dabu. Monorhija un teokrātija ir labs piemērs kā indivīds spēj dominēt pār sabiedrību, kamēr sabiedrība, kura apspiež indivīda vēlmes un vajadzības ir komunisms (staļinistikajā versijā protams).
Mūsdienās tomēr sāk parādīties pavisam atšķirīgas tedences, kad priekšplānā izvirzās tieši sabiedrība. Aplūkojot lekcijā iztēlotās tendences par garīgo un tehnoloģizēto sabiedrību varēt izdarīt šādus secinājumus:
Garīgais pasaules redzējums atbilstu sabiedrībai, kura ir atguvusi līdzsvaru un tai pašā laikā arī kontroli pār dabu. Atšķirībā no arhaiskās sabiedrības, kurā cilvēks bija pakļauts nepārtrauktiem izaicinājumiem un dzīvības briesmām no mežonīgiem dzīvniekiem, klimata vai bada nāves, šeit priekšplānā izvirzās cilvēku savstarpējās attiecības, iespēja būt atšķirīgiem no pārējās tehnokrātiskās sabiedrības daļas, veidot sociālas inovācijas un atšķirīgus saskarsmes kultūras modeļus. Protams daba šeit nav “uzveikta” kā tāda, bet šī jēdziena mērķis ir raksturot to ar kādiem jautājumiem un izaicinājumiem saskaras pats cilvēks. Šāds sabiedrības modelis atbilst patreiz attīstošajiem eko-ciematiem, kuri sāk veidoties arī pie mums Latvijā.
Bet par tehnoloģisko attīstības modeli mēs nevarētu spriest kā par vienveidīgu. Principiāli ir jānošķir: tehnokrātiskais, kurā tehnoloģijas prevaldē pār cilvēku, kā piemēram smadzenēs iešūtu čipi un neiroimplanti, un sociāli-tehnoloģiskais, kas vairak atbilst mūsdienu interneta kopienām. Šādā scenārijā tehnoloģijas kalpo kā cilvēka sociālās pieredzes paplašinājums un sniedz tiem jaunas attīstības iespējas. Tas atbilst kombinācijai sabiedrība pār tehnoloģijām, kad tās kalpo cilvēkam un nevis cilvēks priekš tām kā filmā Matrikss.
Domājot par to, kādas vēl ir savstarpējās kombinācijas un iespējas civilizācijas attīstībai atcerējos, kādu interesantu lietu, ka līdzīgs modelis bija kaut kur redzēts. Atmiņā attausa gan slavētā, gan kritizētā post-modernista un “post-metafiziķa” Kena Vilbera (Ken Wilber) Visaptverošā teorijā, kurā tas visu (visur kas ir) ir apkopojis četros kvadrantos, kas likās ļoti līdzīgi un sniedza mazliet jaunu nojēgumu arī manām pārdomām. “Visaptverošā teorija” (Theory of Everything (2000)) tagad ir pieejama arī latviešu valodā Latvijā. Nedz īpaši izceļot, nedz arī kritizējot šo modeli, saskatu to, kā praktiski ļoti noderīgu arī dažādu nākotnes scenāriju izpētē, izvērtēšanā un attīstībā. Vilbers bija izvērsis 4 kvandrantus, kas kopīgi veidi holonu jeb veselumu:
- Augšējais kreisais “Es” kvandrants veido, subjektīvo jeb individuālo.
- Apakšējais kreisais “Mēs” kvadrants veido inter-subjektīvo jeb sociālo jeb kulturālo apsektu.
- Augšējais labais “Tas” kvadrants veido objektīvo, jeb dabu.
- Bet labais apakšējais “Tie” kvandrants apzīmē inter-objektīvo, jeb tehnoloģijas un konstruētās zināšanas.
Visi četri kvandanti ir vienmēr līdzpastāvoši, bet indivīdiem un sabiedrībām ir gan māksla, gan zinātne tos praksmīgi integrēt un apzināti virzīt savu evolūciju. Turklāt neispējami liekas, ka kāds no 4 kvadrantiem patreizējā situācijā būtu izslēdzams. Šis domāšanas modelis, kurā mēs ņemam vērā savu individuālo un subjektīvo skatījumu, dzīvojam harmoniskā sabiedrība un esam saskaņā ar dabu un spējam arī radīt saskanīgu ar iepriekšējiem trīs ceturto kvadrantu, būtu pamats tālākiem pētījumiem par attīstību Latvijai un visai mūsu civilizācijai.
Īpaši interesanta Latvija šai problemātikā ir tieši no tāda viedokļa, ka vēsturiski, kulturāli un teritoriāli Latvijā ir iespējami dažādi modeļi un harmoniska to līdzpastāvēšana, kas nebūtu iespējams valstīs, kurās to pārapdzīvotība vai plānojums ievirza jau noteiktos attīstības scenārijos. Ņemot vērā patreizējās tendences pasaulē, valstis un sabiedrības varētu noslāņoties ne tikai pēc to ekonomiskajiem stāvokļiem, rasēm vai reliģijām, bet tieši pēc to dzīves ziņām un filozofiskajiem pasaules redzējumiem. Latvijai tai pat laikā ir liels potenciāls realizēt dažādus attīstības modeļus, kuri spēcinātu to kā valsti un sabiedrību iekšēji, sociāl-kulturāli, ekoloģiski un tehno-ekonomiski. Tas patiesībā ir vēl viens plus un arguments kapēc Latvijā un Latvijai būt.
Sananda Inovācijas 